23. martā Jēkabpils pilsētas bibliotēkas Izstāžu un tikšanās zālē Pasta iela 39 aicinājām ikvienu ar savām atmiņām uz stāstu pēcpusdienu par deju vakariem un zaļumballēm.

Dejas un zaļumballes jau izsenis bija jēkabpiliešu izklaides veids, satikšanās un iepazīšanās vieta. Tāpat kā daudzviet Latvijā, arī Jēkabpilī un tās apkārtnē balles notika kultūras namos, klubos, brīvā dabā. Jēkabpilī apmeklētākās zaļumballes notika vasarās pie Pelītes upes, Kena parkā, Daugavas krastā saliņā. Stāstu pēcpusdienā runājām par to, kāda bija mode, ģērbšanās stils, uzvedība un dejas tradīcijas – no dzīvās mūzikas uz ierakstiem, no šlāgera līdz disko ritmiem, no valša, tango un fokstrota līdz šeikam. Atcerējāmies un klausījāmies gan deju apmeklētāju, gan muzikantu atmiņu stāstus par piedzīvoto dejās un zaļumballēs pagājušā gadsimta 50. – 70. gados Jēkabpilī un tās apkārtnē. Paldies Jēkabpils senioru Dienas centra “Kopā būt” vadītājai Ligitai Upītei un dalībniekiem Aijai Šmitai, Valentīnai Bebrei, Vladimiram Ždanokam, Ilmāram Druviņam, Ritai Naglovskai, Elzai Veltmanei, Dairai Spārītei par atmiņu stāstiem, paldies Rihardam Barkovskim, Aijai Bērziņai, Maijai Blūmai, Lidijai Germanei, Vizmai Lejiņai, Sarmītei Ozoliņai par uzticētajām fotogrāfijām, Jānim Vasilim par akordeona spēli, kā arī visiem pasākuma apmeklētājiem par piedalīšanos. Lūk, neliels ieskats pēcpusdienā dzirdētajos stāstos.

20. gs. 60. gados vasarās Biržos, Ievu līcī notika skaistas zaļumballes. Tolaik Biržos bija savs pūtēju orķestris, kurā muzicēja vietējie spēlmaņi. Tajā darbojās arī tolaik pazīstams muzikants Tauriņš. Bijušās Biržu mācītājmuižas ēkā padomju laikos bija ierīkots klubs, tur notika dejas. Medņos rīkoja karnevālus un Jaunā gada sagaidīšanu, vasarā notika skaistas zaļumballes līdz rīta gaismai, Jāņu svinēšana. Spēlēja Kalsnavas trio, arī muzikanti no Ļaudonas, Sāvienas, Antūžiem. Kūku pagastā bija zaļumballes un dejas kūdras fabrikas “Driksna” klubā.

Laukos bieži vien nokļūšana līdz balles vietai nebija tik vienkārša. Dejotgribētājiem nācās mērot trīs, piecus vai vairāk kilometrus kājām, ar divriteni, vai arī braucot traktora piekabē. Pēc balles, kas beidzās krietni pēc pusnakts, mājās varēja pagulēt vien dažas stundas, jo bija jāklausa mamma un jāstājas kolhoza biešu vagas galā.          

Kad uzcēla Krustpils kultūras namu (tolaik to dēvēja par kultūras pili), tajā notika arī balles. Puiši tās drīkstēja apmeklēt tikai uzvalkos un kaklasaitēs. Ja nebija šlipses, varēja sarunāt ar draugu, un tas slepus padeva savu kaklasaiti pa logu. Ieejas maksa nebija liela. Deju zālē bija parketa grīda, spēlēja orķestris. Muzikanti izcēlās ar augstu profesionalitāti, viņu izpildītie skaņdarbi bija labas kvalitātes. Darbojās bufete.

Tolaik ballēs uzstājās vietējā dziedātāja Tatjana Šilova, iecienīta bija dziesma - valsis “Vecā aka”. Orķestrī spēlēja Romāns Kielbickis, muzikants Šalhs u.c. Jēkabpilī iecienīta deju vieta bija arī Virsnieku klubs, kurš atradās Krustpils pilī. Tur dejas jeb tā sauktās oficieru balles notika svētdienās, sākās plkst.16.00. Tās varēja apmeklēt visi, kurš vēlas. Šajās ballēs gan dažreiz karavīri uzvedās ne visai smalki, rāva meitenes aiz rokas, ja negribēja dejot, lamājās. Vēl balles notika Dzelzceļnieku klubā un Zīlānos. Arī iestādes rīkoja atpūtas pasākumus saviem darbiniekiem, piemēram, Sadzīves pakalpojumu kombināts, Jēkabpils rajona centrālā slimnīca. Zaļumballes notika Krustpils (tolaik Komjaunatnes) saliņā piektdienās un sestdienās. Tad mūzika skanēja tālu pāri Daugavai un to dzirdēja arī pilsētas kreisā krasta iedzīvotāji. Arī Kena parkā notika balles. Tur muzikanti izvietojās nelielā estrādītē uz koka platformas. Daži pat spēlēja, uzrāpušies kokā.

60. gados kādā 8. marta vakarā Krustpils kultūras namā bija slēgtais vakars – Sieviešu dienas balle un visi dejotgribētāji tajā netika ielaisti. Neapmierinātie jaunieši sāka dauzīt kultūras nama logus, tad visi barā devās uz Dzelzceļnieku klubu. Izsauktie miliči apturēja 5. autobusu un tajā sadzina visus aizturētos jauniešus.

Tolaik ballēs nereti tika novēroti arī kautiņi. Jauniešu bariņi rīkoja savstarpējo skaidrošanos pēc balles uz tilta, arī uz kuģīša “Gulbis”, kurš pārvadāja braucējus no Jēkabpils uz Krustpili un atpakaļ. Ziemā deju apmeklētāji no viena Daugavas krasta uz otru pārvietojās pa ledu, puiši pavadīja meitenes uz mājām.

Runājot par valdošo apģērba modi, stāstu pasākuma dalībnieki atceras košas krimplēna kleitas, puķainas blūzes ar volāniem, kurpes uz augstiem papēžiem. Puišiem bija t.s. bītlenes, kļošenes jeb bikses ar platiem galiem. Sievietes vilka zeķes ar vīli. Ja vīles nebija, to uzzīmēja uz kājas ar melnu tinti. Nereti apģērba gabalus aizdeva jeb aizlienēja viens otram. No tā sauktajiem spekulantiem varēja nopirkt acu ēnas, bet gadījās, ka to vietā pircējai iesmērēts parasts krīts. Ballēs dejoja tvistu, čarlstonu, šeiku, arī valsi, fokstrotu un tango. Ja kāds neprata dejot, pārējie ierādīja, kā jādejo, un tā lieta aizgāja.

80. gados, disko ēras sākumā, Jēkabpils tautas namā (tolaik Oškalna kultūras nams) sāka darboties diskotēka “Sigma”, ko vadīja Jānis Kokars. Disko vakari notika nedēļas nogalēs – piektdienās, sestdienās un svētdienās. Lai diskotēka varētu spēlēt atpūtas vakaros, vajadzēja iziet t.s. skati. Šī diskotēka bija ļoti slavena un plaši apmeklēta, devās izbraukumos arī uz Jēkabpils rajona pagastiem, Līvāniem. Reiz diskotēka “Sigma” spēlēja arī Jumpravā. Bet par disko ballēm ceram parunāt nākamajā stāstu pēcpusdienā, kas notiks augustā, Jēkabpils pilsētas svētku laikā.

Pasākums tika rīkots UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkla “Stāstu bibliotēkas” ietvaros.

.

Stāstus apkopoja:
Jēkabpils pilsētas bibliotēkas bibliogrāfe Sandra Miņkova