Pērnā gada augusta noslēgumā Elizabete devās uz Slovākiju, lai strādātu kā brīvprātīgā V.I.A.C. - Inštitút pre podporu a rozvoj mládeže. Ar 31. jūliju viņas brīvprātīgās piedzīvojumi noslēdzas. Tad nu te būs neliels atskats no Elizabetes puses, kā šis gads aizritējis.

Izveidot „Facebook” ierakstu par to, kā gājis… Nu, kā lai vienā ierakstā izstāsta veselu gadu?

Viena daļa ir tas, kas padarīts: zināmā mērā apgūta slovāku valoda, ieguldīts laiks angļu valodas sarunās ar bērniem un pusaudžiem, iepriecināti vecie ļaudis, iztīrīts jauniešu centrs, noorganizēta jauniešu apmaiņa. Taču otra daļa ir tas, kādēļ vispār brīvprātīgais darbs ir, un tā ir — ko es caur to ieguvu? Kā tas mani mainīja? Kā tas tieši vai netieši pārvērta apkārtējo cilvēku skatu uz pasauli?

Šķiet, ka brīvprātības princips man vienmēr bijis asinīs, jo redzu, ka šī ir pieeja, kā mainīt pasauli — vismaz to, kas ir blakus, — un savu sirdi. Aizvadītā gada laikā, kad biju brīvprātīgā uz pilnu jaudu, piedzīvoju milzīgas izmaiņas tajā, kā lūkojos uz apkārtējiem un sevi. Piemēram, izrādās, ka dzīves nogurdinātu cilvēku, kurš aizvada savas pēdējās dienas (vai gadus) veco ļaužu nama sienu ieskauts, var iepriecināt vienkārši ar to, ka ierodies pie viņa glītā kleitā. Un ar to pietiek, lai viņa diena būtu kļuvusi labāka, gaišāka. Tāpat es piecu minūšu ilgajā gājienā pa 20 metru garu gaiteni, pie rokas turot vienu no dāmām, paspēju apdomāt, cik viņai mana klātbūtne ir neatsverama — ne tikai fiziski.

Savukārt, mācot angļu valodu vecākām dāmām, pieredzēju, ka, pirmkārt, es kādam varu kaut ko mācīt arī ilgtermiņā, ne tikai, piemēram, rīvēt burkānus. Turklāt pusgadu vēlāk viņas man stāsta, ka nu jau vismaz ir skaidras kaut kādas valodas aprises un ka paši pamati ir saprotami, jo iepriekš nebija nekādu zināšanu nedz par izrunu, nedz skaitļiem, nedz ko citu angļu valodā.

Izrādās arī, ka sirdī ir vēl daudz vietas cilvēkiem ar skaistām sirdīm! Ļoti daudz ieguvu no vietējās jauniešu kopienas, kas dzīvo un kalpo ik dienas. Bieži devos pie viņiem gan vienkārši padzīvoties, gan palīdzēt kādā no simts nometnēm, kas tur notiek. Esot citā valstī, katrs cilvēks, kurš ir gatavs pavadīt ar tevi laiku, ir zelta vērtē. Un vietējās kopienas cilvēki šī gada laikā kļuvuši par daļu no manas slovāku ģimenes.

Drīzumā būs kāds video, kur būs krāšņāks atskats par Elizabetes aizvadīto gadu Slovākijā.

Es tik varu teikt, ka, skatoties uz priekšu, gads var šķist ļoti ilgs laiks, taču patiesībā tas paskrien ļoti, ļoti ātri. Turklāt tas pieredzes apjoms, ko šajā laikā var iegūt, ir mērāms vismaz… Nu, tas ir neizmērāms. Tamdēļ no sirds iesaku apsvērt doties Eiropas Solidaritātes korpusa organizētā brīvprātīgajā darbā. Par iespējām vaicā vai nu man, vai manai nosūtošajai organizācijai, kas palīdzēja tikt skaidrībā gan ar formalitātēm, gan to, ko tas vispār nozīmē — doties prom.
 

Elizabete Mežule,
Eiropas brīvprātīgā Slovākijā