Pagājušā gada vidū mēs tikai vēl domājām par Vidusdaugavas Senioru universitātes (ViSU) izveidi – analizējām starptautisko pieredzi, meklējām piemērotāko struktūru un saturu, bet vienlaikus lielā mērā paļāvāmies arī uz intuīciju. Bija skaidrs, ka universitātei jābūt vietai, kur seniors ne tikai apgūst jaunas zināšanas, bet arī atrod jēgu, piederību un iespēju dalīties ar savu dzīves pieredzi.

Mana ilggadējā pazīšanās un draudzība ar Sarmīti Plūmi – žurnālisti, Latvijas Televīzijas redaktori un vairāku grāmatu autori, ļāva cerēt uz viņas iespējamu iesaisti šajā darbā. Zināju arī, ka viņa nesen izdevusi albumu “Manējiem”, kurā ar rakstnieces meistarību, gaumi un dziļu cilvēcību sakārtojusi savu dzīves stāstu. Tajā pašā laikā man prātā bija daudzkārt dzirdētie gerontologu un psihologu ieteikumi: radošais process – īpaši dienasgrāmatu rakstīšana un memuāru veidošana – ir viens no nozīmīgākajiem veidiem, kā saglabāt prāta aktivitāti un nodot ģimenes kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm. Tas viss deva man drosmi aicināt Sarmīti izmēģināt spēkus un izveidot mācību programmu senioriem jaunajā universitātē. Par lielu prieku viņa piekrita ne tikai izstrādāt mācību programmu, bet arī vadīt Literatūras un žurnālistikas fakultāti.

Programma “Vēsture sākas ar tevi. Personīgā arhīva kārtošana, dienasgrāmata un memuāri” tika iecerēta kā 20 nodarbību cikls ar strukturētu tematisko sadalījumu. Vēlāk tā tika apstiprināta Jēkabpils pašvaldībā kā pieaugušo neformālās izglītības programma. Taču būtībā tā bija arī eksperiments – vai šāda pieeja darbosies, vai seniori atsauksies, vai izdosies radīt vidi, kurā personīgais stāsts kļūst par vērtību.

Pasniedzējas skatījums: mācību process kā dzīvs organisms
Par šo pieredzi īpaši spilgti liecina pašas programmas autores un pasniedzējas pārdomas:

“Pēc gandrīz pusgada laika skrējiena es tikko pabeidzu savu mācību kursuVidusdaugavas Senioru universitātē (trāpīgi sauktā par ViSU). 10. martā bija pēdējānodarbība – ar ‘atskaiti’ par fināla mājas darbu un diplomu saņemšanu. Ar patiesāmdomām un izvērtējumu gan kursantiem, gan man pašai. Ko es gaidīju un ko ieguvu?” “Vienīgais, ko vēlējos, bija cerība piešķilt aizrautības dzirksti kursantiem – sakārtot un saglabāt savu personīgo arhīvu, apzināties tā vērtību, rakstīt dienasgrāmatu, dzimtas stāstu vai memuārus. Katram pēc savām vēlmēm, vajadzībām un iespējām. Pats galvenais – darīt jebko lietas labā!”

“Praksē viss izvērtās citādāk: triju nodarbību saturs reāli ietilpa divās, nāca klāt papildus intereses un vajadzības… Nodarbību saturs skrēja ārā no iepriekš uzrakstītā plāna, un tas bija labi. Mēs daudz ko negaidītu ieguvām.”

“Es, pirmo reizi esot ‘skolotājas’ lomā, sapratu, ka nav tik būtiski kalpot uzrakstītajam mācību plānam, bet reaģēt uz iespēju, vajadzību, mirkli.”

“Mana grupa bija brīnišķīga. Ieinteresēti, erudīti, atvērti, pašapzinīgi, strādīgi cilvēki. Tas arī ir mans lielākais ieguvums.”

“Redzēt, kā kāds atveras savam stāstam, dzirdēt, kā cits vēlas dalīties uzrakstītajā… un izdzirdēt solījumu: ‘Es to uzrakstīšu saviem mazbērniem’…”

“Paldies ViSU par izcilu motivāciju un organizāciju! Lai sokas uz priekšu it visā!”
– Sarmīte Plūme

Eksperiments, kas izdevās
Šī programma patiešām kļuva par dzīvu procesu, kurā mācību plāns kalpoja kā rāmis, bet īstais saturs veidojās no cilvēkiem, viņu pieredzes un savstarpējās uzticēšanās. 

Kā universitātes vadītājai man ir patiess gandarījums, ka programma izrādījās ne tikai saturiski vērtīga, bet arī dziļi nozīmīga tās dalībniekiem. Spriežot pēc atsauksmēm, dalībnieki spēja ne tikai sakārtot savus foto arhīvus, intervēt ģimenes locekļus un atjaunot notikumu hronoloģiju, bet arī atklāt iepriekš nezināmus faktus par savas dzimtas vēsturi. Taču, iespējams, vēl svarīgāks ieguvums bija kas cits – apziņa par katra cilvēka personīgā stāsta vērtību. Par nepieciešamību savākt pa kripatiņai detaļas, kas ar laiku veido sarežģītu, daudzslāņainu, reizēm traģisku, bet vienmēr cerības pilnu dzīves ainu.

Esmu patiesi priecīga, ka šī programma ir pierādījusi savu nozīmīgumu un noteikti tiks īstenota arī turpmāk Vidusdaugavas Senioru universitātē. Tā nav tikai izglītības programma. Tā ir telpa, kur cilvēks sastop pats sevi, savu pagātni un savu stāstu – un iemācās to nodot tālāk. Un, iespējams, tieši tur arī sākas vēsture. Ar katru no mums.

Tatjana Azamatova,
Vidusdaugavas Senioru universitātes vadītāja